Fizioterapija

Fizioterapeits ir ārstniecības persona, funkcionālais speciālists, kurš izvērtē cilvēka fizisko funkcionālo stāvokli, analizē tā ietekmi uz cilvēka ikdienas aktivitātēm un saistību ar pašsajūtu. Pēc rūpīgas pacienta izmeklēšanas un fiziska funkcionāla stāvokļa izvērtēšanas, kopīgi ar pacientu (bērnu gadījumā iesaistot vecākus) tiek izvirzīti terapeitiskie mērķi un izvēlētas atbilstošas un pacientam pieņemamas terapijas metodes.

Kādas metodes izmanto fizioterapeits?

Lai izvērtētu pacienta fizisko funkcionālo stāvokli fizioterapeits savā darbā izmanto dažādas izvērtēšanas metodes, kā galvenās var minēt: stājas un gaitas analīze, kustību apjoma un kvalitātes mērījumi un analīze, muskuļu funkciju (spēka, garuma, izturības) izvērtējums, līdzsvara un koordinācijas testi, motorās kontroles analīze, ķermeņa izjūtas un apzināšanās novērtējums, muskuļu un saišu saspringuma izvērtējums, sirds-asinsvadu sistēmas reakcijas uz slodzi, elpošanas funkciju novērtējums un analīze, kā arī dažādi speciālie testi. Izpratni par pacienta pašsajūtu, ikdienas dzīvi un veselības ietekmi uz to, par iepriekšējām traumām, saslimšanām un citu nozīmīgu informāciju fizioterapeits iegūst sarunā ar pacientu (bērnu gadījumā ar viņa vecākiem).

Kā galvenās fizioterapeitiskās ārstēšanas metodes var minēt:

• terapeitiskie vingrinājumi – gan aktīvi, gan pasīvi, ar un bez dažādiem rīkiem, ar dažādu mērķi (piem., muskuļu funkciju uzlabošanai, elpošanas funkciju uzlabošanai, ķermeņa izjūtas veicināšanai),
• līdzsvara un koordinācijas treniņš,
• relaksācijas tehnikas,
• pozicionāšana, mīksto audu tehnikas un locītavu mobilizācija,
• speciālas terapijas: Bobata terapijas, PNF, Feldenkreisa metode u.c.

Autiska bērna kustību nodarbības mērķis:

1. Izveidot bērnam pilnvērtīgu emocionālo attieksmi pret nodarbībām.
2. Fiksēt, atzīmēt nodarbības laiku un vietu, kas ir pamats mācības uzvedības stereotipam.
3. Nostiprināt noteiktu darbības secību apmācības sagatavošanai.
4. Izveidot bērna prasmes sava ķermeņa organizēšanā patvaļīgām kustībām, lai sagatavotu sīko roku motoriku.
5. Ar izveidotu vingrojuma kompleksu veicināt apzinātu pārvaldību par savu ķermeni.
6. Psiho-fiziskā tonusa uzturēšanai.
7. Noņemt emocionālo spriedzi.
8. Izmantojot sensorās integrācijas metodes, veicināt: bērna motoro iespēju un motivācijas palielināšanos; brīvo spēli un prieku būt patstāvīgam. Atkarībā no sensora deficīta vai pārslodzes, tiek strādāts ar sensoriem stimuliem (taktīlais, proprioceptīvais, vestibulārais, redzes, dzirdes, ožas/garšas).